2015: Mazie Smirdīgie Kociņi – “Jauns draugs” [self-released)
(from LP “Sinteztoru pludmale”, out 10/15/2015)

Viss sākās ceturtdienā 9.februārī 2017.gadā. Pareizāk sakot, tā vakarā. Es jutos ļoti nomākts. Tā, ka ļoti ļoti. Bet tajā brīdī man bija doma, ka es palīdzešu pats sev, un tā es, tāpat kā Jūs to būtu darījuši, nopirku 0,7L pudeli Jim Beam. Iedzēru pirmos malkus, protams, palika garlaicīgi. Klausoties zemāk publicēto dziesmu, pazvanīju labākajam draugam. Man par nekādu pārsteigumu, viņš neatteicās iedzert par velti Jim Beam, un tā mēs turpinājām divatā. Trijatā, ja esam prezīci, jo pie mašīnas stūres bija drauga draudzene.

Viņa nevainīgi pavaicāja: “Vai tiešām Jums to vajag?”, bet tik un tā ļoti slavinātā BMW dzima nedzirdēti lieliska ideja: “Baucam uz Kauguriem!”. Paskaidrošu. “Braucam uz Kauguriem” jūrmalnieku valodā nozīmē “Nopērkam heroīnu!”. Arī bez Jim Beam litrāžas es būtu sapratis, bet minētais alkohols stiprāk lika apjaust, ka par “narkotikām” būs jāmaksā man. Man bija vienalga. Es biju iereibis un mīlēju visu pasauli.

Pēdējais, ko atceros, bija mana drauga “tev nevajag tik daudz, iebēršu mazāk”. Tālāk sekoja intravenoza ievadīšana manā vēnā (heroīna – tā bija diemžēl kļūdaini nospriedis mans draugs). Viss. Vairāk neko neatceros. Tik vien to, kā 10.februāra rītā pie manis sēdēja mana drauga draudzene, ar pārbijušos seju un trīcot vairāk nekā es, turot manu roku. Es biju izdzīvojis. Ārsti par manu dzīvību esot cīnījušies vairāk par 30 minūtēm.

Kopš tā rīta, svēti apsolot to arī ārstējošajam ārstam, es vairs heroīnam neesmu pieskāries. Un arī karfentanīlu ne, jo, visticamāk tieši tas bija tas, ka bija iepildīts manā šļircē ar maldinošo nosaukumu “heroīns”. Un es varēju aiziet. Vnk tāpēc, ka Latvijā netiek kontrolēta “narkotiku” lietošana, bet to pārdevēji var savas “preces” saukt, kā vien vēlas. Kurš tad ies uz Pārtikas un veterināro dienestu, zinot, ka Tevi pēc tam saņems ciet. Līdz šādam līmenim, kur ir svarīga jebkura jaunieša veselība, mēs vēl neesam nonākuši.

Ak, jā. Pārciešot šo depresijas vilni (jo, ar kuru vietu es domāju, visam tam piekrītot?!), pār mani nāca otra. Precīzi pēc nedēļas, kad es saņēmu rēķinu no slimnīcas, kurā mani izglāba. Viens no pirmajiem jautājumiem galvenajam ārstam, pēc tam, kad tiku atvienots no visām šļaugām, un pirmoreiz varēju aiziet pačurāt patstāvīgi, bija: “Cik man jāmaksā?”. Viņš ar nelielu smīnu atjautāja: “Jums taču ir veselības apdrošināšanas karte?”. Atbildēju, ka ir ir gan, un ārsts pārliecinoši noteica: “Tad necik”. Tieši to pašu (jo es vēl pagaidām nespēju tam noticēt) atbildēja arī vecākā no māsām.

Ilgi, aptuveni nedēļu, es prātoju, kā tomēr iedot finansiālu pateicību par dzīvības glābšanu, jo likās negodīgi, ka dēļ tik vitāli svarīgas lietas ārsts saņems vien parastu algu par nakts dežūru. Biju jau pat izdomājis plānu, bet tad man pienāca rēķins. 185 eiro. Nav jau it kā liela summa par palikšanu dzīvam, bet… 1) būtu baigi forši, ja man par to pasacītu iepriekš (ka tāda ir izmaksa par 6 stundu pavadīšanu reanimācijas nodaļā), 2) nafig man jāmaksā apdrošināšana, ja nejaušas pārdozēšanas dēļ es tik un tā apmaksāju visu pats. Depresijas slimnieki neskaitās “īsti” slimnieki?

Da labi. Projehaļi.

Heroīns nav joks. Un nekad nebūs. Bet melnais humors man tīk. Par to arī šī dziesma.

Advertisements