Jūs jau noteikti zināt, kā es mīlu 1984.gadu. Es pat īsti nevaru noformulēt iemeslu īsā versijā. Droši vien kaut kas līdzīgs tam, kā cilvēki meklē savas saknes, senčus kaut kādā 17.gadsimtā, uzvārda izcelsmi utt. uttjp. Man vienmēr ir paticis pētīt uz sakošļāt visu, kas saistīts ar šī gada notikumiem manās trīs mīļākajās frontēs – futbolā, kino un, protams, mūzikā. Par futbolu un kino vēl paspēsim parunāt, bet sāksim ar mūziku. “40.1984” after-party kāds, kurš bija mazāk iereibis, pa visu to burzmu varbūt pamanīja, ka es biju sagatavojis piecarpus stundu garu izlasi ar dziesmām tikai no šī gada. Šajā slejā katru nedēļu piedāvāšu trīs dziesmas (varbūt vēlāk pāriesim uz piecām) no konkrētā gada, kuras vēlētos izcelt īpaši tādu vai citādu iemeslu dēļ. Kritēriji? Kā parasti, trīs. 1.Kritiķu vērtējums. 2.Popularitāte, veiksmes topu tabulās. 3.Personiski iemesli. Šīs nebūs dziesmu recenzijas. Tie būs mazi ieskati, daži fakti, kas kādam varbūt būs iepriekš nezināmi, bet vēl kādam – atgādinājums no bērnības vai jaunības. Aiziet ar vēl trim dziesmām no 1984.gada!

Depeche Mode – People Are People [Mute]
(from LP “Some Great Reward”)
(released as a single on March 12th, 1984)

Par, ko īsti ir viens no lielākajiem Depeche Mode astoņdesmito gadu hītiem, kas beidzot grupu “aiznesa” arī līdz ASV čārtu augstajām vietām, joprojām Mārtins Gors spītīgi klusē. Nē, meloju, kādā 1990.gada intervijā britu medijam NME viņš no nosauca par anti-rasisma dziesmu (šeit iederas rindiņas “So, we’re different colors and we’re different creeds / And different people have different needs”), tiesa, Endijs Flečers vēlāk stāstīja, ka tā dziesma esot par 1984.gadā vēl ļoti aktuālo “auksto karu”, kas pat varētu būt tuvāk patiesībai, ņemot vērā, ka Depeche Mode šo dziesmu ierakstīja tolaik ar mūri sadalītajā Berlīnē, turklāt: “It’s obvious you hate me, though, I’ve done nothing wrong / I’ve never even met you, so, what could I have done?”.

Lai nu būtu kā būdams, bet skaidrs ir viens – dziesma ir par vienlīdzību, cilvēcību un toleranci, šo pat varētu dēvēt par vienu no politiskākajām Depeche Mode dziesmām. “People Are People” bija pirmais singls no 1984.gada albuma “Some Great Reward”, kas iezīmējās ne tikai ar skandalozo otro singlu “Master and Servant”, bet arī vesela Depeche Mode posma noslēgumu. Ja iepriekš grupa izdeva albumu ik pēc gada, tad līdz “Black Celebration” bija jānogaida divi gadi, un tas atnāca jau ar pavisam citu Depeche Mode – to kvartetu, no kura kusa miljoniem cilvēku visā pasaulē, to bijušo jautro zēnu klubiņu, kas bija pārvērties gan vizuāli (Antons Korbijns!), gan muzikāli par tumsas un mīlestības sāpju sludinātājiem. Bet vēl pirms tam bija šis – neaizmirstams, izteikts hīt-singls ar “Construction Time Again” nosaukumam piestāvošiem āmuru dauzīšanas skaņu sempliem un pārliecinošu Deiva Gāna vokālu, kas tieši ap šo laiku sāka pilnveidoties.

Kā jau minēju, tas bija viņu pirmais hīts ASV (jā, pat “Just Can’t Get Enough” amerikāņi neņēma pretī), sasniedzot augsto 13.vietu Billboard Hot 100, savukārt dzimtenē Lielbritānijā aizkļūstot līdz 4.vietai, kas arī bija ilgu laiku grupas rekords – līdz pat 1997.gadam, kad to atkārtoja “Barrel of A Gun” (jā, BRIT Awards ieguvusī dziesma “Enjoy The Silence” spēja tikt vien līdz 6.vietai).

Ja par interesantiem faktiem, Deivs Gāns vēlāk “People Are People” nodēvēja par “pārāk jauku un pārāk komerciālu”, kā arī izteica nožēlu, ka tā vispār tikusi izdota. Nezinu, vai tam ir sakars ar grupas vokālista viedokli, bet pēc “Music For The Masses” (1987) milzīgās koncertturnejas, kas fiksēta arī videofilmā “101”, “People Are People” pazuda no Depeche Mode koncertu repertuāra uz daudziem, daudziem gadiem. Otrs interesantais fakts – Rietumvācija, kur dziesma izcīnīja 1.vietu, “People Are People” izmantoja kā skaņu celiņu 1984.gada olimpisko spēļu translācijām. Atceramies, ka togad spēles notika Losandželosā, un tās boikotēja PSRS un tai “draudzīgās” valstis. No tāda skatpunkta, atkal jāatgriežas pie Flečera teorijas, par ko ir dziesma.

2011.gadā “People Are People” tika iekļauta Rokenrola Slavas zālē starp “500 Dziesmas, Kuras Mainīja Rokenrolu”.

Bon Jovi – Runaway [Mercury]
(from LP “Bon Jovi”)
(released as a single in February, 1984)

Pirms ķerties pie “Runaway”, paskriesim 40 gadus uz priekšu (t.i., šodienai) – pirms nedēļas Hulu platforma izdeva 4 sēriju dokumentālo filmu “Thank You, Good Night: The Bon Jovi Story” par slavenā mūziķa dzīvi un slavu. Noteikti noskatīšos tuvākajās dienās kaut vai tā iemesla dēļ, ka bērnībā Bon Jovi manā istabā bija elka statusā, un, kā nu ne, jo tieši 80’to un 90’to gadu mijā grupa ar tās harizmātisko līderi, kura mazliet pārveidotajā uzvārdā arī nosaukta apvienība, piedzīvoja savus zelta laikus. Bet, ar kaut ko taču bija jāsāk, vai ne?

“Runaway” ir Bon Jovi debijas singls. Tā, ka pats pirmais. Tā, ka pats pats pirmais, ko Džons Bondžovi sarakstīja un jau spēlēja vēl tad, kad grupa nebija izveidota, proti, ap 1981.gadu (grupas sastāvs noformējās tikai 1983.gadā). Kopā ar sesiju mūziķiem arī tika ierakstīta dziesmas pirmā versija, kas tika izsūtīta dažādām koledžas stacijām (nu, tādām kā Radio Naba, piemēram), kas savukārt nodrošināja jau zināmu atpazīstamību un attiecīgi arī pirmās mazās koncertturnejas. Tad, kad pirmais grupas sastāvs bija izveidots, 1982.gadā tika ierakstīta otra versija, kura 1983.gadā jau tika izdota 7’’ vinila plates formātā un, pateicoties tām pašām mazajām radiostacijām, kurām “Runaway” iepatikās, dziesma kļuva par salīdzinoši lielu hītu tajā vasarā. 1984.gada pašā sākumā tika izdots debijas albums “Bon Jovi” ar “Runaway” kā lokomotīves singlu, un pārējais jau, tā teikt, ir vēsture. Bon Jovi fenomens bija piedzimis.

“Mēs nebijām laba grupa,” Džons godīgi atzina 2007.gadā intervijā žurnālam Q. “Mēs nebijām laba grupa līdz pat trešajama albumam  [domāts – “Slippery When Wet” ar tādiem hītiem kā “You Give Love a Bad Name” un “Wanted Dead or Alive” – AŽ]. Taču mums bija labs bundzinieks, kurš varēja noturēt ritmu – to vienmēr nevajag par zemu novērtēt. Arī es biju ok-ish savos 22 gados. Es studijā biju pavadījis maz laika un biju izbrīnīts, ka vokāla daļas tiek liktas kopā. Pie sevis nodomāju: “Ak dievs, es dziedu tik slikti, ka viņiem ir jākombinē mans vokāls!” Tad viens skaņu inženieris pienāca pie manis un teica: “Nebaidies, Džon! Pat Fredijam Merkūrijam un visiem izcilajiem šādi raksta vokālus.”

“Runaway” tika līdz 43.vietai Billboard Hot 100, Lielbritānijā gan klājās stipri šķidrāk (tur nav savas Ņūdžersijas!) – 73.vieta, tātad palikšana ārpus Top 40 un radio uzmanības.

Laid Back – White Horses [Medley]
(from LP “Keep Smiling”)
(released as a single in late 1983)

Vēl dažas nedēļas iepriekš es domāju, ka Laid Back ir tikai divas populāras dziesmas – 1983.gada “Sunshine Reggae” un mans favorīts – 1989.gada “Bakerman” (noteikti starp visām astoņdesmito gadu dziesmām atrastos augstā pozīcijā!). Starp citu, arī duets pēdējo nodēvējis par savu lielāko sasniegumu mūzikā, bet šoreiz par vēl vienu viņu hītu – “White Horse”.

Laid Back ir duets no Dānijas, ko veido vokālists un ģitārists Džons Guldbergs un vokālists, taustiņnieks un ritma sekcijas vadonis Tims Štāls. Abi sapazinās 70’to gadu vidū, dalīja mīlestību pret mūziku, īpaši sintezatoriem un bungu mašīnām, Guldbergam bija sava studija… īsāk sakot, tas bija tikai laika jautājums, kad bija jādzimst jaunam duetam. Laid Back debijas albums ar tādu pat nosaukumu “Laid Back” tika izdots 1981.gadā, un tā singls “Maybe I’m Crazy” (vēl viena dziesma, par kuru biju pilnīgi aizmirsis) kļuva par milzīgu hītu Dānijā.

Gadu vēlāk jau sekoja minētais “Sunshine Reggae”, kurš jau bija MEGA hīts visā Eiropā – no Itālijas līdz Vācijai, paverot duetam jau daudz plašākus laukus, lielākus ierakstu līgumus un popularitāti. Mūzikas mīļotāji šo singla plati arī šad tad mēdza apgriezt otrādi, proti, uz B pusi. A tur viņus sagaidīja kāda tikai uz īsu mirkli jautājumus radoša dziesma ar nosaukumu “White Horses”. Kā vēlāk rakstīja ASV medijs “Tampa Bay Times”, “Lai gan nosaukums šķiet nekaitīgs, visi ļoti labi zina, ka tā ir dziesma par narkotikām.”

Protams! Un šī vairs nav tikai mana personīgā interpretācija. Tiesa, strīdi pārauga citos strīdos – par kādu vielu tad ir šī dziesma. Par kokaīnu vai par heroīnu? Beigu konsensus bija tāds, ka rindiņa “If you want to ride / Don’t ride white horse” ir par heroīnu (tātad “nelietojiet to!”), bet savukārt dziesmas beigās skanošā rindiņa “If you want to ride / Ride a white pony” savukārt jau ir par kokaīnu (sak, ja gribas “lidot”, tad jau labāk ar koku). Tas arī izklausās loģiski, neskatoties uz to, ka slenga runā šie termini (“horse” un “pony”) bieži tiek putroti. Kā jau parasti šādos gadījumos (visbiežāk pašu jautrības labad), mūziķi tā arī nav dziesmas saturu komentējuši, tiesa, Štāls atcerējās kādu, kā viņš teica, anektdotisku gadījumu saistībā ar “White Horse”: “1983.gadā mums atrakstīja vēstuli kāda maza meitene un pateicās mums par skaistu dziesmu par baltu poniju”. Tā lūk!

Dziesma tiešām ir otrs lielākais Laid Back hīts, jo pēc tam, kad atklājās šī kontrversialitāte, “White Horse” jau tika izdots kā atsevišķs A puses singls un sasniedza 26.vietu ASV Billboard Hot 100 (uun 1.vietu “Dance Club Songs” topā (dooh!)!

BONUS GABALS: