“Es aizeju pie nabagiem
Un grūžu viņu kārās mutēs
Vien savu dziesmu dienišķo,
Vien savu dziesmu…

NĒ! DVĒSELE MANA NEIZPUTĒS,
NEMŪŽAM NEPIEĻAUŠU TO…”

Jā, tā rindiņa par dziesmas grūšanu mutē nabagiem (sev un sev līdzīgajiem nabagiem) droši vien varētu asociēties ar mani visvairāk (“Mūzikas Sirds” tomēr “grūž mutēs” dziesmas, lai arī ne savas), bet šoreiz vairāk sirdi aizķer tās nākamās Māra Melgalva divas rindas. Lai cik smagi neietu, savai dvēselei nemūžam neļaušu izputēt un kādam pakļauties vai sevi pazemot tikai tāpēc, ka esmu finansiāli atkarīgs. Daudz asaru ir noliets pēdējās nedēļas laikā, klausoties šo Jura Kulakova/Māra Melgalva dziesmu, kuru ar sirsnīgu emocionalitāti piepilda Raimonda Bartaševiča allaž jaudīgais un nostādītais vokāls.

Tā vispār ir jocīga sakritība. Ideja par Raimonda – ne tikai vienkārši jūrmalnieka, bet pat manā skolā reiz mācijušos skolnieka – uzaicināšanu uz raidījumu Radio NABA man radās jau vasarā pēc fantastiskās sarunas ar Zigfrīdu Muktupāvelu. Bet tad sekoja atvaļinājums, vēl uz galvas nokritušas lietas un… arī milzīgas bailes zvanīt viņam. Taču tad es pavisam nejauši YouTube atradu video ar grupas Pērkons koncertu… ASV! Nudien nezināju par tādu faktu, ka 1989.gadā viņi ir viesojušies tur un uztvēro to kā zīmi, ka jāpārvar kautrīgums un jāpiezvana ar piedāvājumu paviesoties arī “Mūzikas Sirds”.

Par to zvanīšanu vispār interesants stāsts. Nevienam nav Raimonda Bartaševiča telefona numurs! “Tak vajadzētu būt Jurim Kulakovam,” pie sevis nodomāju! Tā nu es piezvanīju kolēģiem, kuriem zināju, ka jābūt Jura telefona nr., sasniedzu slaveno komponista kungu. Protams, ka Kulakovam bija Raimonda telefona nr. (un daži interesanti stāsti, par kuriem citreiz :D), un tad vēl pagāja kāda diena, līdz saņēmos piezvanīt savam bērnības elkam, un man par lielu pārsteigumu viņš piedāvājumam piekrita.

ŠO PIEKTDIEN RADIO NABA “MŪZIKAS SIRDS” BŪS RAIMONDS BARTAŠEVIČS!

Uztraukums ir milzīgs, bet ne pirmoreiz, gan jau tikšu galā. Starp citu, ja kādam ir oriģināls un labs jautājums Raimondam, droši ierakstiet komentāros!

Atgriežoties pie nabagiem… Izmantošu situāciju un pateikšos visiem, kas nedēļas laikā saziedoja, lai šis raidījums var izskanēt (t.i., es varu aizbraukt uz Rīgu, turklāt vēl labi paēdis). Vislielākais PALDIES manai supermeitenei Annijai un brālim Jurim (jā, tam pašam, kurš tagad slavens kā Artūra tētis 🙂 ), kuri noreaģēja pirmie uz manu iepriekšējo rakstu un atgrieza sajūtu, ka pasaulē ir arī saprotoši, izpalīdzīgi un labi cilvēki, kuriem nav par tevi vienalga. Bet paldies visiem!

Tiekamies ēterā!