“All the people
So many people
And they all go hand-in-hand
Hand-in-hand through their parklife”

“Ironija vienmēr ir bijis ne tikai mans mīļākais izteiksmes līdzeklis, bet faktiski nodrošonājis visa mana mūža neaizmirstamākās atmiņas. (…) 1994.gada vasara tomēr izceļas īpaši manā atmiņā, jo šeit nenolohojos es. Man nupat apritēja 10 gadi. Krustvecāki dzimšanas dienā uzdāvināja tiem laikiem krutu sarkanu velosipēdu. Braukt ar to iemācījos visai ātri, taču galveno visu (galvenokārt, vecāku) mērķi – iekļaut “istabas puķi” (tā mani dēvēja vecāki, jo es praktiski vispār negāju ārā, lai kā viņi centās mani pierunāt) citu bērnu “rotaļās” (lol) un draudzībā – īstenot ne visai sanāca. Es tāpat daudz labprātāk atrados mājās, klausoties pieejamās kasetes, radiostacijas un MTV, ar tēva salodētajiem vadiem ierakstot dziesmas kasetēs, un galu galā izveidot izdomātu radiostaciju AMG, kas, starp citu, vēlāk pārtapa par blogu AMGmusic, kas vēlāk pārtapa par NMA radiostacijā Radio Naba, kur tas vēlāk pārtapa par… jā, “Mūzikas Sirds”.

1994.gada vasarā tomēr viss mainījās. Mani vecāki bija panākuši savu – es beidzot sadraudzējos ar veselu bariņu jaunu draugu un lielāko daļu dienas pavadīju ārā. Aiiii, kā viņi to visu līdz galam nebija pārdomājuši! Ar ko gan es, būdams spītīgs dumpinieks kopš agrīnas bērnības, draudzētos? Bet, protams, ne jau paklausīgajiem bērniem! 10 gadu vecumā tajā vasarā gandrīz katru otro vakaru tika baudīts alus (90’tie – “tētis palūdza nopirkt” strādāja bez nekādiem parakstiem), pīpētas cigaretes un rīkoti tusiņi. Tam pa visu klāt vēl tas, ka man bija sava MEITENE. Viņai bija 14 gadi, viņa bija tāda kā līdere grupējumā (laikam tāpēc, ka visvecākā, pārējiem bija 13-12 gadi, es biju vissīkākais), un viņa izvēlējās mani! Tas bija afigeķ! No nekā es biju kļuvis par “kruto čali ar riteni, vienmēr santīmiem kabatā (daudz jau nevajadzēja – aliņš maksāja ap 20 santīmi, paciņa cigarešu – ap 40 santīmiem) + vēl veceni. Un tā, ka pa riktīgo! Ne tikai gājām uz kino, bet arī sūcāmies. Un es taču vairs nebiju nekāds tur sīkais, jo man jau bija 10(!), lietā tika laistas mēles, vārtīšanās pa visām iespējamām gultām un vienreiz arī melleņu krūmos mežā. Par to gan es dabūju brāzienu no vecākiem, jo biju uzvilcis savu balināto džinsu jaku, kuru drusku pagraizīju ar šķērēm, lai uzskatāmāk iederētos tīņu-rebelu tusiņā, un jūs noteikti varat iedomāties, kā baltā mugura izskatījās pēc 30minūšu mīcīšanās pa mellenēm. Ak, jā, vēl mans pluss bija tas, ka man bija visas tā laika top dziesmas kasetēs, es savā ziņā biju kompānijā tāds kā spotifajs. Īsāk sakot, tas vasaras brīvlaiks paskrēja nemanot. Pa dienu pagulēt pludmales saulē, pa vidu uzspēlēt kārtis, un drusku izjoņot ar riteni, vakarā franču skūpsti, lēts vīns vai aliņš un vakara dūms (ja cigaretes sāka beigties, protams, draudzīgi “laidām pa apli” pēdējo). Iekritu es tikai vienu reizi, bet tas atkal bija ironiski un no manas puses totāli stulbi (… – par to grāmatā – AŽ). Pēc tam gan pienāca mana sēru diena turpmāko 8 gadu garumā – 1.septembris. Bija jāatgriežas skolā, atkal totāla garlaicība, nūģi apkārt un “life sucks”, turklāt arī kompānija pašķīda, jo daži no “lielajiem” dzīvoja  un mācījās Rīgā, bet Jūrmalā tikai pavadīja vasaras brīvdienas pie vecvecākiem vai citiem radiem. Atkal pievērsos mūzikai, bet nu jau arvien padziļinātāk un regulārāk.”

Tas ir mazītiņš izgriezums no manas otrās – autobiogrāfiskās – grāmatas “KĀ”, kurai būtu jāseko absurdisma pilnajam sci-fi murgam “BET!”, taču kura nu jau pavirzījusies pat mazliet tālāk (jā, plānā ir triloģija, kas noslēgsies ar “???”). Sakars ar Blur albumu “Parklife”? Praktiski NEKĀDS!

Labi, labi. Ja nebūtu nekādu līdzību starp Blur un brit-pop kā mūzikas žanra eksplodēšanu tieši ar 1994.gada 25.aprīlī izdoto “Parklife” albumu, es šo ievadu no tikai topšās grāmatas nebūtu rakstījis. Man ļoti patika un, atceroties sevi tajā aprakstītajā laikā, kaut kā dzīve sasaucās ar mūzikas žurnāla Mojo aprakstu šim albumam: “Blur jaunais albums ir augstprātības triumfs pār veselo saprātu”. Vēl perfektāk savus agrīnos tīņu gadus es nevarētu raksturot. Šo augstprātību no Blur puses vēl labāk ilustrē kāds ieskats 1990.gada sarunā ar presi – D.Olbērns: “Kad iznāks mūsu trešais albums, mūsu pozīcija kā 90’to gadu Anglijas mūzikas būtiskākā grupa tiks apstiprināta.” Uz to kāds saīdzis žurnālists esot pretjautājis: “Labi. Bet tad pasakiet man vienu lietu, KUR IR šis albums?”. Olbērns pārmiesojas par Babu Vangu un mierīgi atbild: “Es to plānoju sarakstīt 1994.gadā”.

Vīrs un vārds.

Nav jau tā, ka 1991.gada “Leisure” un 1993.gada “Modern Life Is Rubbish” būtu neizdevušies. Hei, es pat “Modern Life” iespējams vērtētu augstāk par “Parklife”, taču… tā… nē, es pat nelietošu vārdu “augstprātība” (ne Blur, ne savā personīgajā dzīvē), bet drīzāk – visatļautības, “visa pasaule man ir zem kājām” un nihilisma paraugstunda palīdzēja “Parklife” un Blur kļūt par to, par ko viņi kļuva ar šo albumu. Šeit ir ironizēšana, kas robežojas ar ņirgāšanos par mietpilsoņiem un viņu “dari tā, jo visi dara tā” pieeju dzīvei, veselīgs humors, kas iepīts lipīgās melodijās un visam pāri – nebeidzamas ballītes atmosfēra. Jūs zināt, vai ne? TĀS ballītes, kur no rīta galva sāp tikai kādas 30 minūtes, jo “show must go on”, un ballīte turpinās.

Kaseti ar niknajiem, skrienošajiem suņiem uz vāciņa paklausīties man iedeva draugs vārdā Jānis divus gadus vēlāk, kad es, pateicoties citam bērnības draugam, biju iepazinis Oasis. Nepatika man tie mančestrieši. Kaut kā pārāk gaudojoši manai dumpīgajai sirdij. Man prasījās Londonas haosu. Un “Parklife” paņem jau ar pirmajām sintētiskajām taktīm un sekojošo “Streets are like jungle / So call the police”, vēl īsi pirms tam pieslēdzot ritmiskās bungas, kas tiešām neļauj nosēdēt uz vietas un vēlāk jau teju transa stāvoklī kliedzot līdzi piedziedājumam “Girls who want boys / Who like boys to be girls / Who do boys like they’re girls / Who do girls like they’re boys / Always should be someone you really love”! Brāļi kartupeļgalvas (to teica viens no Gallageriem, ne es) var lepoties ar diviem ļoti labiem albumiem, bet tāda atbrīvotība un ballīšu neprāts, kāds valdīja Blur ierakstos, viņiem nekad nav bijis. Turklāt uzreiz pēc “Parklife” Blur izdeva savu, manuprāt, visdziļāko (tātad pretstatīvu) ierakstu “The Great Escape”, lai turpinātu 1997.gadā ar vēl vienu šedevru – narkotiski apdullinošo “Blur”, kura singlu “Song 2” droši vien no galvas zina jebkurš, kurš kaut reizi apmeklējis kādu hokeja spēli Arēnā Rīga.

Leģenda vēsta, ka pēc saviem izteikumiem presei 1990.gadā, Olbērns tik tiešām ļoti nopietni piegājis trešajam Blur albumam un rakstījis ārkārtīgi ražīgi. Turklāt arī ar naudiņām grupai tolaik klājās visai smagi, tāpēc tika pieņemts lēmums turpināt sadarbību ar producentu Stīvenu Strītu un ierakstīt maksimāli ātri un lēti. Tas viņiem arī esot izdevis, ja atskaita himnisko “This Is A Low”, ko es saukšu par Top5 hītu Blur diskogrāfijā (blakus “Girls & Boys”, “The Universal”, “Song 2” un “Death of a Party”).

Protams, 1994.gadā sekoja kārtējās intervijas lielākajiem mūzikas izdevumiem, un ļoti zīmīga bija žurnālam NME sniegtā, kurā, manuprāt, Olbērns vis-visprecīzāk apraksta, par ko ir albums: “Man “Parklife” ir viegli saistīts konceptuāls albums, kurā ietverti visi šie dažādie stāsti. Tie ir kāda mistiska lāger-dzērāja ceļojumi pa pasauli un viņa komentāri par notiekošo.” PERFEKTI. Un par “perfekti” to padara tas, ka šim “mistiskajam, allaž ar alu uzpildītajam albuma varonim/vērotājam” ir fantastiska, ciniska un sarkastiska humora izjūta. Es pilnīgi jūtu, kā mēs varētu būt tie labākie draugi 4E, kas sarunu sāk ar “Čau, sēņu galva!”, lai pēc tam turpinātu sacensties, kurš asprātīgāk otru apcels nodirsīs.

Ne tikai liriskās tematikas, bet arī mūzikas žanru ziņā “Parklife” ir krāsains kā pumpaina pakaļa. Par negaidīto synth-pop stilā ieturēto “Girls & Boys” jau minēju, taču turpat blakus arī perfekti iederas kaut kas no tradicionāla valša, pankroka, kosmo-roka un ņūveiva. Taču to, protams, var saklausīt vien detalizēti analizējot albumu, jo, kā jau teicu, tā būtībā ir stundu gara ballīte, kurā visi paspēj dabūt bietē, uzreiz sabučoties un galu galā aizmigt kur nu kurais.

Man patiešām žēl, ka 1994.gada vasarā es biju sūdīgs spotifajs. “Parklife” to vasaru būtu padarījis vēl neaizmirstamāku, lai gan… tāpat nevar sūdzēties. Turklāt mans pirmais albums jeb nevainības zaudēšana ar Blur notika 1997.gadā ar izcilo “Blur” kaseti. Krāns vien zina, ko 10gadīgs Žagars būtu teicis par “Parklife”, vai viņam tas patiktu tikpat kāri kā 13gadīgajam Žagaram “Blur” albums. Krāns viņu zina.

Lai nu, kā. DAUDZ LAIMES 30 GADU JUBILEJĀ!!!

BEST TRACKS: “Girls & Boys” ; “Parklife” ; “This is a Low”

Blur – Parklife [Food]
Release date: 25/04/1994
MS rating: B+ (8.5/10)

KLAUSIES ALBUMU (ĪSTAJĀ) SPOTIFY: