Beverly Glenn-Copeland – The Ones Ahead
Release date: 28/07/2023
Label: Transgressive
MS rating: B (8.0/10)

Pēdējais Beverlija Glena Kouplenda albums, turklāt ar segvārdu Phynix, tika izdots 2004.gadā. Turpmākos 12 gadus šis fantastiskais, klasiski trenētais mūzikā, budismu praktizējošais trans vīrs ar fantastisko, vibrējošo balsi un, šķiet, ārkārtīgi plašo sirdi, tika faktiski aizmirsts. Tad 2016.gadā uzpeldēja viņa 1986.gada unikālais albums “Keyboard Fantasies”, kur Kouplends izmantoja tikai divus instrumentus – Roland TR-707 bungu mašīnu un Yamaha DX7 sintezatoru, taču ar tiem radot viskrāsainākās skaņu ainavas. 72 gadu vecumā viņš pēkšņi pirmoreiz bija zvaigzne. 2020.gadā publika pat nobalsoja par 1986.gada albumu kā gada labāko Kanādas albumu Polaris Music Prize. Tajā gadā bija ieplānota arī Kouplenda atgriešanās turneja, tai skaitā arī pa Eiropu, taču… jūs varbūt atceraties, kas mūs apciemoja 2020.gadā.

Vispār Glens Kouplends nav dzimis Kanādā, bet gan ASV, Filadelfijā. Dzimis muzikālā ģimenē 1944.gadā un jau kopš bērnības mīlējis mūziku, ar tēvu klausoties tādus klasiķus kā Šopēnu, Bahu, Mocartu un citus. Taču ātri pārcēlās uz Kanādu, iegūstot izglītību tur. Viņš bija viens no pirmajiem melnādainajiem, kurš iestājās slavenajā Monreālas Makgila universitātē, pēc tam tikai sākot savu muzikālo karjeru, lielākoties rakstot mūziku TV raidījumiem, seriāliem un filmām. Viņa paša kontā ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi ieraksti.

“The Ones Ahead”, kas pēc maniem aprēķiniem ir šī 79 gadus jaunā kunga sestais albums, ir ļoti aizķerošs. Un mānīgs. Pirmoreiz to klausoties, varētu padomāt, ka tas ir diezgan skumjš ieraksts, jo pārsvarā sastāv no balādēm ar dažiem izņēmumiem, piemēram, ievadošo “Africa Calling”, kurš ar bungu ritmiem un vokalīzēm drīzāk iederētos kādā filmas skaņu celiņā. Starp citu, tas ir viens no albuma stūrakmeņiem, jo Glens Kouplends esot ticies ar afrikāņu kopienu un, kopīgi parunājot, radusies ideja, ka vajag vairāk izzināt un runāt par savām saknēm. Taču arī pārējās dziesmās nekā skumja patiesībā nav. Tieši otrādi.

Ne velti es pirmajā rindkopā pieminēju plašo sirdi. Ja ieklausās sekojošās dziesmas “Harbour (Song For Elizabeth)”, kas ir veltīta viņa sievai, vārdos, to tur var sajust pārpārēm. Šo mīlestību, prieku par cilvēku, kas tev ir blakus, un arī rūpēm par viņu. Līdz sirds dziļumiem man aizskar rindas: “You’re my harbour / My rainbow / My promise / Of tomorrow / And my heart aches / When your tears flow”. Tāpat sasilda arī mīlestība pret cilvēci kā tādu, piemēram, dziesmā “The Ones Ahead” (“If one of us is lost / We’re all affected”), vai arī jau minēto sakņu meklēšana, kur par minēto “Africa Calling” tas ir pat vairāk izjūtams noslēdzošajā “No Other”. “All the ancestors calling / Come home, come home, come home / Sweet home” savā apbrīnojami spēcīgajā balsī dažādās intonācijās dzied Glens Kouplends, uzburot galvā skatu, kur viņš varētu šo izpildīt kādā augstā kalnā. Visiem.

Šis ir ieraksts par miera atrašanu sevī, par sirsnību, par rūpēm par cilvēkiem blakus un ne tikai. Piemēram, “Stand Anthem” aizskar arī sociālās rūpes, rūpes par dabu, par ko mēs ne visai naski rūpājamies.

Galu galā – par to, ka mīlestība stāv pāri visam.

BEST TRACKS: “Harbour (Song For Elizabeth)” ; “The Ones Ahead” ; “No Other”.