Es šo rakstu gribēju pielikt klāt nedēļas ievadslejai, bet beigās izdomāju, ka… nu kaut kā neiet kopā ar visiem tiem jokiem un ballītēm, bet atstāt šo vēstuli nepamanītu arī negribas. Kāpēc ne nedēļu vēlāk, kad tā bija uzrakstīta?

Pēc visām peripetijām un skandāliem Frānsisai Bīnai Kobeinai bija jākļūst par visdepresīvāko bērnu un pusaudzi, kāds atrodams uz pasaules. Paklau, viņas tēvs bija rokmūzikas Dievs, kurš dūrās un nošāvās, kad viņai bija vien pusotrs gads. Prese cēla ārā izdomātus stāstus, ka viņas māte, arī slavena rokmūziķe, to vien darījusi grūtniecības laikā, kā meklējusi jaunas punktvietas vēnās, un prese nelika mierā ne tikai viņas vecākus, bet arī šo bērnu. Tika iesaistītas pat bērnu tiesību aizsardzības komitejas un vēl fig-viņ-zin kādas tur struktūras, kas monitorēja Kobeinu pāri ar tikko piedzimušo zīdaini. Nolemta, vai ne?

Ar mammu Kortniju Lovu

Es, protams, nepazīstu Frānsisu personīgi, lai gan kādreiz pie tējas tases labprāt parunātu par dzīvi (ne par augstāk minēto, bet vienkārši par dzīvi), jo pēc visām viņas adekvātajām darbībām, postiem sociālajos tīklos, “stāvēšanu uz zemes” un augsto intelektu, viņa šķiet viens no racionālākajiem cilvēkiem uz planētas, kuram pieder visas tēva sapelnītās lietas un tiesības uz viņa mūzikas katalogu, turklāt neapšaubāmi arī no tēva mantotais harizmātiskais izskats. Bet Frānsisa stāv uz zemes, nelidinās mākoņos. Viņa ir Frānsisa. Kurts bija Kurts. Tēvs un meita. Tik ļoti līdzīgi dažādās niansēs, bet katrs arī atsevišķa personība.

Un šo sinerģiju starp pilnīgu mieru, bet tajā pat laikā sāpi par to, ka būtībā jau Frānsisa Kurtu nemaz nepazina, viņa tik ļoti perfekti izskaidro vēstulē, kuru publicēja Kobeina nāves 30. gadadienā – precīzi pirms nedēļas. Tajā viņa drīzāk no sava skatpunkta filozofē, kā būtu jāuztver dzīve un nāve. “Jiņ un Jaņ”, kā viņa raksta. Pēc šīs īsās vēstules, kuru Frānsisa nopublicēja savā Instagram kontā, es arī aizdomājos par tieši šīm lietām – katrām sērām ir arī kāds mērķis klāt. Un, ja tu šo sēru mērķi atrodi, ir daudz vieglāk izbaudīt visu skaisto, kas notiek šeit un tagad.

Frānsisa nebūt neguļ uz un neizbauda tēva (un mātes) pienesto. Pirms vairākiem gadiem viņa strādāja par modeli, bet tagad ir vizuālā māksliniece. Kopš 2023.gada oktobra precējusies ar leģendārā skeitbordista Tonija Hauka dēlu Railiju, kurš arī ir profesionāls skeitbordists. Ak, jā, vēl tāds sīkums, ka viņas krusttēvs ir R.E.M. solists Maikls Staips, kurš pērn arī izdeva viņu par sievu Kurta vietā. “Fun fact”, ja tāds vārdu salikums šeit iederas. Turklāt tam nav oficiālu pierādījumu. Bet esmu vairākos avotos lasījis, ka tad, kad Kobeinu atrada mirušu, viņa CD atskaņotājs uz riņķi spēlējis… R.E.M. albumu “Automatic for the People”, kas varētu nozīmēt, ka tas bija pēdējais ieraksts, ko viņš uz mūsu planētas klausījās.

Kobeina nelabprāt runā publiski par saviem vecākiem un tēva grupu. Bet, ja ir runājusi un atbildējusi uz jautājumu: “Kura ir tava mīļākā Nirvana dziesma?”, viņas atbilde ir allaž bijusi “Territorial Pissings” un “Dumb”. Par pēdējo vēl piemetinājusi: “Tā ir dziesma, pie kuras es vienmēr apraudos”…

FRĀNSISAS BĪNAS KOBEINAS VĒSTULE TĒTIM 30. NĀVES GADADIENĀ

(tulk. Atis Žagars)

Pirms 30 gadiem noslēdzās mana tēva dzīve. Otrajā un trešajā fotogrāfijā (viena no tām ir šī raksta titulbilde, otra redzama zem šīs rindkopas – A.Ž.) ir iemūžināta pēdējā reize, kad bijām kopā, kad viņš vēl bija dzīvs. Tēta mamma Vendija bieži piespieda manas rokas pie saviem vaigiem un ar vieglām skumjām teica: “Tev ir viņa rokas”. Viņa tās smaržoja tā, it kā tā būtu vienīgā iespēja paturēt viņu tuvāk sev klāt, sastingusi laikā. Es ceru, ka viņa tur viņa rokas, lai kur arī viņi atrastos. Pēdējos 30 gados manas domas par zaudējumiem ir bijušas nepārtrauktā metamorfozes stāvoklī. Lielākā mācība, ko esmu guvusi, sērojot tik ilgi, cik vien sevi atceros, ir tā, ka tai ir kāds mērķis. Dzīves un nāves, sāpju un prieka, iņ un jaņ dualitātei ir jāpastāv līdzās, pretējā gadījumā tam nebūs nekādas nozīmes. Tā ir cilvēka eksistences nepastāvīgā daba, kas mūs ieved visīstākās dzīves dziļumos. Kā izrādās, nav lielākas motivācijas ļauties mīlošai apziņai, ka izpratne, ka tas viss kādreiz beidzas.

Kaut es būtu varējusi pazīt savu tēti. Kaut es zinātu viņa balss ritmu, to, kā viņam garšo kafija, vai to, kā tas ir, kad tevi ietin segā pēc vakara pasakas izlasīšanas. Es vienmēr domāju, vai viņš ķerstītu ar mani kurkuļus drūmajās Vašingtonas vasarās, vai viņš smaržotu pēc “Camel Lights” un zemeņu “Nesquick” (viņa mīļākie, tā man stāstīja). Taču rodas arī padziļināta gudrība, esot paātrinātā dzīves ceļā, lai saprastu, cik vērta ir mūsu dzīve. Viņš dāvāja man nāves mācību, kuru var iegūt tikai DZĪVES pieredzē, kādu zaudējot. Tā ir dāvana zināt droši, ka ja mēs mīlam sevi un sev apkārtējos ar līdzjūtibu, atvērtību, cieņu, tad daudz jēgpilnāks kļūst mūsu šeit pavadītais laiks.

Kurts man uzrakstīja vēstuli, pirms es piedzimu. Tās pēdējā rindiņa ir šāda: “Lai kurp tu dotos, lai kurp es dotos, es vienmēr būšu ar tevi”. Viņš turēja savu solījumu, jo ir klātesošs tik daudz un dažādos veidos. Neatkarīgi no tā, vai dzirdu dziesmu, vai ar kopīgajām rokām, tie ir tie brīži, kad es varu pavadīt nedaudz laika kopā ar savu tēti un ir sajūta, ka viņš ir pārpasaulīgs.  ✨

Ikvienam, kurš ir aizdomājies, kā tas izskatītos dzīvot kopā ar kādu, kuru cilvēks ir zaudējis, es šodien domās esmu ar jums. Mūsu sēru nozīme ir kopīga. 🕊️🌅